KĀPĒC VAJADZĪGS NACIONĀLISMS?

(Pārpublicēts no avīzes “Latvietis Latvijā” saīsināti)

Šis in­stinkts vis­vai­rāk iz­pau­žas tau­tas dzī­ves eks­trē­mos ap­stāk­ļos un it se­viš­ķi ap­stāk­ļos, kad ap­drau­dē­ta ir tau­tas pas­tā­vē­ša­na nā­kot­nē. Tā­dos ap­stāk­ļos tau­tas ar­he­tips no­sa­ka vi­su tau­tas gri­bu un ap­zi­ņu.

Arī tad, kad tau­tas pas­tā­vē­ša­na ne­tiek ap­drau­dē­ta, na­ci­onā­lisms ir paš­vēr­tī­ba, jo na­ci­onā­lisms ir ko­pī­bas un vien­prā­tī­bas ap­zi­ņa. Tas pre­tsta­tā so­ci­ālis­mam ne­aici­na šķi­ras uz šķi­ru cī­ņu, bet gan uz iz­lī­gu­mu. Na­ci­onā­lisms re­gu­lē cil­vē­ku sav­star­pē­jās at­ttie­cī­bas, pa­ma­to­jo­ties uz tra­dī­ci­jām, ie­ra­du­miem un ci­tām na­ci­onā­la­jām vēr­tī­bām. Na­ci­onā­lisms no­zī­mē vie­no­tu vēr­tī­bu ska­lu, kas ir ne­pie­cie­ša­ma kat­ras sa­bied­rī­bas sta­bi­li­tā­tei.

Na­ci­onā­lisms kal­po arī kā in­for­mā­ci­jas filtrs. Mūs­die­nās, kad cil­vēks pa­kļauts ha­otis­kas un bie­ži vien pre­tru­nī­gas in­for­mā­ci­jas ie­dar­bī­bai, na­ci­onā­lisms ļauj cil­vē­kam orien­tē­ties dau­dzo ideo­lo­ģi­ju un re­li­ģi­ju jūk­lī.

Ci­vi­li­zēts un or­ga­ni­zēts na­ci­onā­lisms mums ir va­ja­dzīgs arī, lai iz­vai­rī­tos no et­nis­kiem kon­flik­tiem.

Et­nis­kais kon­flikts ir vie­na no so­ci­ālo kon­flik­tu for­mām, un tā pa­ma­tā ir et­nis­kās paš­sa­gla­bā­ša­nās ten­den­ce. Pie et­nis­ka kon­flik­ta no­ved et­nis­ki pre­tru­nī­ga si­tu­āci­ja. Lat­vi­jā et­nis­kās si­tu­āci­jas pre­tru­nī­gums ti­ka ie­di­bi­nāts PSRS lai­kā ar mas­vei­dī­gu mig­ran­tu ie­plu­di­nā­ša­nu. Tas lat­vie­šos ra­dī­ja priekš­sta­tu par mig­ran­tu kā par pa­tē­rē­tā­ju bez tēv­ze­mes, kas ir vien­al­dzīgs pret zem­i, ku­rā tas ir ie­ra­dies kā ne­lūgts vie­sis.

Et­nis­kais kon­flikts vis­pirms pas­tāv la­ten­tā for­mā. Šā­das si­tu­āci­jas ilg­sto­ša pas­tā­vē­ša­na et­nis­ka­jā tel­pā ar lie­lu var­bū­tī­bu var no­vest pie at­klā­ta kon­flik­ta.

Pre­tru­nī­gas et­nis­kās si­tu­āci­jas pa­zī­mes ir šā­das:

1. Et­no­de­mog­rā­fis­kā ba­lan­sa iz­jauk­ša­na.

2. Et­nis­kās gru­pas po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās.

3. Spon­tā­nas et­nis­ko gru­pu ak­ci­jas mī­ti­ņu, pi­ke­tu un ci­tu pro­tes­tu vei­dā.

Kā re­dzam, viss Lat­vi­jā jau ir – gan ne­nor­māls et­no­de­mog­rā­fis­kais ba­lanss, gan kriev­va­lo­dī­go po­li­tis­kā or­ga­ni­zē­ša­nās, gan arī mī­ti­ņi un pi­ke­ti. Tā­pēc šā­dos ap­stāk­ļos sva­rī­ga ir et­nis­ko pu­šu or­ga­ni­zē­ša­nās un di­alogs. Vis­slik­tā­kais pa­dom­de­vējs te ir akls naids un at­rie­bī­bas, un var­dar­bī­bas al­kas, kas ved pie di­fū­ziem kon­flik­tiem, upu­riem un pro­blē­mas ri­si­nā­ju­mu ti­kai sa­rež­ģī. Tā­pēc mēs uz­ska­tām, ka lat­vie­šu tau­tas un lat­vie­šu kul­tū­ras nā­kot­nes la­bā, kā arī et­nis­kā mie­ra la­bā ne­pie­cie­šams ne­ka­vē­jo­ties iz­strā­dāt val­stis­ku prog­ram­mu lat­vie­šu pro­cen­tu­ālā sa­stā­va pa­lie­li­nā­ša­nai. Tā­dā prog­ram­mā ir jā­būt ie­in­te­re­sē­tiem arī cit­tau­tie­šiem, ja vien vi­ņi pa­tie­si cie­na to tau­tu un kul­tū­ru, ku­ras zem­ē ir ie­ra­du­šies, lai dzī­vo­tu. Pie pie­tie­ka­ma pa­mat­nā­ci­jas pro­cen­ta pa­mat­nā­ci­ja var at­ļau­ties vi­sas tās ga­ran­ti­jas, kas ne­pie­cie­ša­mas ma­zā­kum­tau­tī­bu kul­tū­ras sa­gla­bā­ša­nai, vei­ci­nā­ša­nai un pat aiz­stā­vē­ša­nai, kā tas ir ar lī­bie­šu va­lo­du un kul­tū­ru Lat­vi­jā, jo tā­dos ap­stāk­ļos ma­zā­kum­tau­tī­ba ne­ap­draud pa­mat­nā­ci­jas ek­sis­ten­ci un kul­tū­ru.

No­dar­bo­ties ar vi­siem šiem jau­tā­ju­miem bū­tu na­ci­onā­lo par­ti­ju uz­de­vums. Diem­žēl tās ir maz­skait­lī­gas, sa­šķel­tas un tā­pēc ne­spēj būt par pie­tie­ka­mu pre­tsva­ru re­for­mko­mu­nis­tu di­bi­nā­tām li­be­rā­la­jām par­ti­jām. Tā­pēc ļo­ti sva­rī­ga šī lie­lā uz­de­vu­ma priekš­ā ir na­ci­onā­lo sīk­par­ti­ju ap­vie­no­ša­na vie­nā par­ti­jā ar vie­nu no­sau­ku­mu, vie­no­tu prog­ram­mu un tak­ti­ku.

K. Krū­miņš  (partija “Tēvzemes mantojums”)

18.03.2018.