Par nacionālo minoritāti Latvijā ir atzīstamas tikai tās tautas, kurām nav sava valsts. Līdzšinējā sabiedrības integrācijas politika ir izgāzusies, jo pastāvošās politisko partiju valsts pārvaldes sistēmas realizētā politika paredz pamatiedzīvotāju – latviešu integrēšanu imigrantu kopienā ar svētkiem, televīziju, krievu valodas zināšanu prasībām darba vietās, vienveidīgo svešvalodu apmācību skolās (angļu un krievu, citas tikai elitārās skolās).

Latviešu valodai ir jābūt par oficiālo Latvijā dzīvojošo tautu vienojošo saziņas valodu ne tikai valsts, bet arī privātajās struktūrās attiecībās ar klientiem. (Panākt latviešu valodas, kā vienīgās valsts valodas, pozīciju stiprināšanu visās dzīves sfērās.)

Nepieļaut jaunu imigrantu uzņemšanu Latvijā, jo pamatnācija (latvieši) ir tikai nedaudz virs 60% no iedzīvotāju skaita. Liels cittautiešu īpatsvars ir drauds Latvijas drošībai un latviešu tautas nacionālai identitātei. Lai latviešu nācijas pastāvēšana nebūtu apdraudēta, tās īpatsvaram jābūt vismaz 75%.

Veidot Latvijas iedzīvotājos valstiskās identitātes apziņu uz Latvijas kultūras mantojuma pamata.

Risināt jautājumu par latviešu re-emigrāciju.

Paralēli integrācijai ir jādibina Repatriācijas fonds, jo okupācijas laikā iebraukušajiem kolonistiem ir jāpiedāvā izvēle – integrācija latviešu sabiedrībā (nevis otrādi) vai repatriācija.

Panākt lauku vides, mazpilsētu un mazo un vidējo zemnieku saimniecību saglabāšanu un attīstību. Atbalstīt mazā un vidējā biznesa pārstāvjus Latvijas laukos un mazpilsētās.